11. februāris – nozīmīgs datums Ogres vēsturē 

Vairāk attēlu galerijā

Kaut Ogre cēli nes pilsētas vārdu un lepojas ar savu izaugsmi un vērtībām, vēl pirms nepilna gadsimta tā bija vien miests, un tikai 1928. gada 11. februārī laikrakstā "Valdības Vēstnesis" publicēts likums par pilsētas tiesību piešķiršanu 16 miestiem, tai skaitā Ogres miestam.

Kopš 1928. gada pilsēta kļuvusi ievērojami apdzīvotāka – patlaban tajā mitinās 24 640 iedzīvotāju, taču pirms 93 gadiem tajā bija reģistrēts gandrīz 23 reizes mazāks skaits – vien 1100 iedzīvotāju. 

Nepilna gadsimta laikā pilsēta arī ievērojami izpletusies – no 428,5 ha ar 300 dzīvojamajām ēkām un vasarnīcām, 64 ielām, no kurām tikai 2 bijušas bruģētas, Ogres platība šo gadu laikā pieaugusi līdz 13,58 kvadrātkilometriem. 

1928. gadā, Ogrei iegūstot pilsētas tiesības, mācības notika tikai vienā sešklasīgajā pamatskolā. Pilsētā darbojās 5 rūpniecības uzņēmumi un 2 dārzniecības. Uz visu pilsētu bija 1 pasta telefona – telegrāfa kantoris, un telefona abonements bija 50 mājsaimniecībām. Ogres viesi varēja apmesties 2 viesnīcās un 4 pansijās, ieturēt maltītes un mieloties 2 tējnīcās, 3 restorānos un 1 konditorejā. Par dažādu preču un izstrādājumu pieejamību gādāja 26 tirgotavas un 17 amatnieku darbnīcas. Pilsētas iedzīvotāji un viesi varēja saposties 2 frizētavās un nofotografēties 2 fotodarbnīcās. Veselības problēmu gadījumā varēja vērsties pie 2 ārstiem, un uz visiem ogrēniešiem oficiāli bija 1 vecmāte. 

Augot saimniecībai un vajadzībām, mainoties laikiem, krietni mainījies arī pilsētas budžets – 1928. gadā tas bija 42 445 Ls. 

Lai šo visu pilsētas saimniecību pārraudzītu un prasmīgi vadītu, par pirmo mēru tika ievēlēts baņķieris Jūlijs Alberts Marsons (1875–1941). 

Plašs vēsturnieka Mārtiņa Marsona raksts par Ogres pirmo mēru lasāms nesen klajā nākušajā grāmatā „Ogres novada personības”, ko sagatavojis Ogres Vēstures un mākslas muzejs. 

J. Marsons devis nozīmīgu ieguldījumu laikā, kad Ogre pārvērtās par labi apsaimniekotu un turīgu kūrortu, pazīstamu visā Latvijā, jo sevišķi iecienītu Rīgas smalko aprindu vidū. Veiksmīgi īstenotā saimnieciskā politika ļāva Ogrei relatīvi viegli pārdzīvot 1929. gada pasaules ekonomiskās krīzes radītās sekas, kā arī kļūt par vienu no bagātākajām Rīgas apriņķa pilsētām. 

Jūlijs Marsons dzimis 1875. gada 30. jūlijā Koknesē daudzbērnu ģimenē. Pabeidzis Skrīveru un 1903. gadā Cēsu pilsētas skolu, izturot pārbaudījumus uz kolēģijas reģistratora pakāpi. Gadu vēlāk viņš pabeidza Novgorodas ģimnāzijas kursu kā eksterns. 

1907. gadā viņš sāka darba gaitas Vidzemes guberņas valdē kā ierēdnis rakstvedis un juriskonsults, kā arī pievienojās 1882. gadā dibinātajai Rīgas krāšanas un aizdošanas biedrībai (no 1937. gada Daugavas savstarpējā kredītbiedrība). Šajā biedrībā viņš sevi apliecināja kā talantīgu ekonomistu un prasmīgu naudas lietu pārzinātāju, tāpēc 1912. gadā J. Marsons jau bija valdes loceklis. 

1915. gadā, Pirmajam pasaules karam sasniedzot Latvijas teritoriju, Kredītbiedrība bija spiesta evakuēties uz Maskavu un savus līdzekļus noglabāt Azovas-Donas bankas seifos, pār kuriem uzraudzību uzņēmās Jūlijs Marsons kopā ar vēlāko biedrības valdes locekli Eduardu Eihmani. 1917. gadā, pēc Februāra revolūcijas un Oktobra apvērsuma, Krievijā valdīja vispārējs haoss, marodierisms un terors. Jaunajai boļševiku valstij akūti trūka finanšu līdzekļu. Lai spētu nodrošināt un apbruņot armiju, tika izlaupītas bankas un citas finanšu iestādes. Arī Azovas-Donas bankā tika veiktas vismaz piecas kratīšanas, taču Rīgas Krāšanas un aizdošanas biedrības bagātības netika konfiscētas. Kā J. Marsonam izdevās tās nosargāt, nav skaidrs. Iespējams, izmantojot situāciju, kad Maskavā tobrīd bija ļoti daudz latviešu – gan sarkano strēlnieku, gan augstu amatpersonu boļševiku partijā –, J. Marsonam izdevās nopirkt to labvēlību. J. Marsons Rīgā atgriezās 1918. gada jūlijā, atvedot uz Latviju uzticētās vērtības. 

Liels izaicinājums bija Bermontiādes laiks. Uzņemoties visu atbildību par iespējamām sekām, J. Marsons atļāvis atbildīgajam par Valsts kasi Kārlim Vanagam novietot biedrības seifos valsts vērtības. Kaut arī biedrības nams cieta no bermontiešu artilērijas, seifi palika neskarti. Vienlaikus viņš sadarbojies arī ar rakstnieces Ivandes Kaijas (Antonijas Lūkinas) vadīto sieviešu palīdzības korpusu un glabājis viņu savāktās vērtslietas un citas mantas, pats personīgi uzņemoties seifu slēdzēja pienākumu. Turklāt biedrība pēc J. Marsona ierosinājuma ziedoja Pagaidu valdībai summu, ko 1939. gada biedrības aprēķinos pielīdzināja 1500 latiem. Par šo rīcību J. Marsons izpelnījās gan pirmā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa pateicību un atzinību, gan vēlākā Latvijas Bankas galvenā direktora Kārļa Vanaga pateicību un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1929. gadā. 

J. Marsons bija arī Ogres pilsētas Brīvības pieminekļa komitejas priekšsēdētājs un Rīgas apriņķa Brīvības pieminekļa komitejas priekšsēdētāja biedrs un aktīvi darbojās ziedojumu vākšanā. 

Marsona panākumi neatturēja dažādus skauģus un nelabvēļus turēt viņu aizdomās par pilnvaru pārsniegšanu un korupciju. Ogres mērs šādas apsūdzības uztvēra nopietni un uz tām nekavējoties reaģēja. Tā, piemēram, laikraksta “Pēdējā Brīdī” 1931. gada Nr. 98 publicēta I. Sniedzes atvainošanās par laikrakstā "Sociāldemokrāts" publicēto rakstu, kurā J. Marsons nodēvēts par "piesavinātāju" jeb, mūsdienu terminoloģijā runājot, par zagli. I. Sniedze bija anonīmi ziņojis, ka J. Marsons ar pilsētas bruģakmeņiem izbruģē savus īpašumus, un aicināja saukt viņu pie atbildības. Laikraksts "Sociāldemokrāts" tolaik bija slavens ar to, ka tajā tika publicēti "ķengu raksti" pret sabiedrībā pazīstamām personām. 

Būdams pilsētas mērs, J. Marsons devās uz ārzemēm ne tikai atpūsties, bet aktīvi iepazīties ar turienes pilsētu "labierīcībām" jeb komunālo saimniecību. 1930. gadā viņš kopā ar Saeimas deputātiem un vairāku pašvaldību vadītājiem viesojās Skandināvijas valstīs. 1931. gadā kā Latvijas valdības pārstāvis apmeklēja kongresu Itālijā, kurā diskutēja par pilsētas apsaimniekošanu. Jāuzsver, ka braucienu uz Itāliju J. Marsons apmaksāja pats no savas kabatas. 1935. gadā J. Marsons viesojās Čehoslovākijas, Vācijas un Austrijas kūrortos, izmantojot šo braucienu gan atpūtas, gan izglītojošos nolūkos. Rietumeiropas kūrortos viņš bija izpētījis saistošākās un interesantākās detaļas un pēc atgriešanās savus novērojumus centās ieviest Ogrē. Pasliktinoties veselībai, 1938. gadā Jūlijs Marsons atteicās no Ogres pilsētas mēra amata un pievērsās kredītbiedrības vadībai. 

Sākoties Latvijas okupācijai, J. Marsonam tika konfiscēti īpašumi Ogrē un Rīgā un viņš ar ģimeni bija spiests pārcelties uz dzīvokli savā bijušajā īpašumā Rīgā, Vidus ielā 4. 1941. gada jūnijā tika izdots rīkojums par Jūlija Marsona arestu. Līdz ar viņu tika arestēta viņa sieva Emma, dēls Eižens un mazdēls Ivars (meitas Helēnas un znota Bruno Pavasara dēls), visi tika "nosūtīti ārpus Latvijas PSR robežām". J. Marsons nomira 1941. gada 30. augustā Permas apgabala Soļikamskā, nošķirts no Emmas Marsones, kura izsūtījumā nomira 1952. gadā. J. Marsona nāves atzinumā nav minēts tās cēlonis, tikai aprakstīts aizgājēja izskats: "Vidēja auguma, normālas miesas būves, mati sirmi, acis brūnas." 

Deviņgadīgā mazdēla Ivara Pavasara vecāki deportāciju laikā atradās Holandē. Ivars tika nošķirts no vecvecākiem un nosūtīts uz Tomsku. Pēc 1956. gada iesnieguma I. Pavasars tika attaisnots un atbrīvots no ieslodzījuma. Eižens Marsons nomira Sibīrijā 1959. gadā. 1969. gada LPSR prokuratūras slēdzienā par J. Marsona lietu konstatēts: "J. Marsons, namīpašnieks, arestēts 10.06.1941.” Prokuratūras slēdzienā tiek pieminēts, ka J. Marsons bijis gan Ogres pilsētas mērs, gan "baptistu sektas bankas direktors", taču "jebkādas ziņas par J. Marsona kaitniecisko darbību pret padomju varu aresta materiālos netika atrastas". Līdz ar to J. Marsons, E. Marsone un I. Pavasars tiek reabilitēti. 

Jūlijs Marsons ir bijis viens no izcilākajiem saimnieciskajiem vadītājiem Latvijas brīvvalsts laikā, viņa devums Ogres attīstībā ir nenovērtējams. Tas, ka daļu no pilsētas izdevumiem viņš sedza pats no savas kabatas, bija samērā neierasti gan toreiz, gan mūsdienās. 

Informāciju sagatavoja Inga Rieksta-Riekstiņa, Ogres Vēstures un mākslas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste